NO MĀKOŅA MALIŅAS .....

Sveiki! 

             Es biju jauks pundurauntrusītis. Mani sauca Otto un man bija 2 gadi. Ļoti patika dzīvoties saimniekam pa rokām. Man bija draugs suns Lakijs. Es gulēju viņam pie vēdera. Man ļoti garšoja burkāni, pieneņu lapas. Es biju liels palaidis. Saimniekam liels palīgs mūzikas centra vadu vilkšanā. Varēju sadalīt vairākos reizinātājos, ko vien vajadzēja. Labākais draugs bija mūsu jaunā mājas iedzīvotāja kaķenīte Kika. Viņai ļoti patika spēlēties ar mani. Bet, kad man jau bija par daudz, es neļāvu viņai tikt ārā no būra. Ļoti patika pa nakti spēlēt ar zobiem ģitāru. Naktīs pamodās manī īsts muzikants un saimnieki nebija pret(?).

 Nu jau es atrodos uz mākoņa maliņas. Biju apslimis, bet ārsti nevarēja mani glābt. Iemesls manai aiziešanai bija mazs celofāna maisiņš, ko mazā saimniecīte bija uzlikusi uz būra, un es kā mazs žurkulēns ievilku mājiņā. Laikam to arī SAĒDOS . Tagad uz savu ģimeni noraugos no augšas. No mākoņa maliņas. ❤️

Otto.

***

             Labdien, rakstu Jums ziņu kā pateicību par mūsu trusīti, ko nopirkām no Jums gandrīz 10 gadi atpakaļ. Diemžēl vakar mūsu mīlulis aizmiga  pa visam, Trusītis, ko nosaucām par Pūkainīti, bija ļoti mīļš, kad bija jauns, viņam ļoti patika lēkāt apkārt un grauzt visu pēc kārtas, bet viņš nekad neko ļaunu nedarīja, bija īsts ģimenes draugs un mīlulis! Viņam arī patika pastaigas ārā, bet ikdienā dzīvoja savā plašajā būrī. Rakstu Jums, jo atceros, kad atbraucām pakaļ, Jūs teicāt, ka Jums patīk saņemt epastus ar ziņām, kā dzīve turpinās Jūsu trusīšiem. Mums bija pundurauntrusis, kas mūsu ģimenei vienmēr paliks sirsniņā. Piebildīšu, ka Pūkainītis ļoti labi sadzīvoja arī ar mūsu diviem kaķiem.
Vēlreiz paldies par to, ko Jūs dariet! Lai visiem izdodas atrast savu Pūkainīti!!!

***

Mans trusītis bija vairāk kā ģimenes loceklis. Viņš bija īsts draugs, kas izstaroja neiedomājami daudz mīlestības, maza daļiņa no manis.

Atceros 2015. gada rudeni, kad atnācu uz Spice Home Dino Zoo veikalu, lai paņemtu jau iepriekš rezervēto pelēko trusīti, bet pārdevēja parādīja man citu - pavisam mazītiņu, kas ietilpa manā plaukstā. Viņš bija neticami skaistā krāsā, tam bija melna muguriņa un oranžs vēders. Vēlāk es uzzināju, ka viņa krāsojums saucas “ liesmainais”. Es uzreiz iemīlēju šo mazuli. Viņš uzreiz nāca pie manis rokās, pavisam maziņš viņš jau bija komunikabls. Trusītis bija dzimis 7.09.2015, bet es to iegādājos 24.10.2015. Viņam bija tikai mēnesis.

Kuzjam ļoti patika kompānija- viņš vienmēr skrēja tur kur mēs sēdējām. Ja mēs atradāmies virtuvē, viņš skrēja pie mums uz virtuvi, kad skatījāmies televizoru, viņš skrēja pie mums un skatījās kopā ar mums. Viņš bija ne tikai komunikabls, bet arī ļoti gudrs. Viņš vienmēr zināja, ka virtuvē stāv viņa bļodiņas ar ēdienu un agri no rīta viņš nāca, stājās uz pakaļķepām un prasīja ēdienu. Viņš vienmēr zināja, kur ir viņa mājiņa un uz tualeti viņš gāja tikai savā kastītē. Viņš vienmēr bija tīrs, nekad neko negrauza un nepostīja.Atceros, kā ņēmu viņu maziņu rokās, bet viņš ietilpa plaukstā un smaržoja pēc piena. Es ilgi nespēju izdomāt vārdu šim mazulim, beigās nosaucu to par Kuzju. Mājās Kuzja pierada ļoti ātri. Viņš bija zinātkārs un ātri apguva jauno teritoriju. Trusītim bija “ sava teritorija” pie sava būra, kuru tas ļoti sargāja, kad mūsu čivauva nāca tuvumā apošņāt. Šajos brīžos trusītis demonstrēja drosmi.
Mans trusītis bija ļoti mīlīgs. Viņam patika sēdēt man rokās un laizīja man rokas un degunu. Viņam patika, kad viņu glauda.

Pēc rakstura viņš bija komunikabls, bet kluss, reizēm varēja sēdēt viens un justies labi. Vēl viņš bija ļoti mīlīgs un reizēm pat bailīgs, piemēram, kad ciemojās manas draudzenes ar trokšņojošiem bērniem, viņš slēpās. Ņemot vērā, ka mūsu ģimene ir visai klusa, viņam ar mums bija komfortabli. Mēs ļoti ceram, ka Kuzjam ar mums bija labi- mēs viņu vienmēr barojām ar svaigiem dārzeņiem un svaigiem zaļumiem no tirgus. Vakaros viņš nāca pie manas mammas, kura viņu kasīja glaudīja, bet pēc tam viņš laizīja viņai rokas. Mums ļoti pietrūkst mūsu zaķīša. Viņš bija ļoti mīlēts un vienmēr tāds būs!

***

Pūciņa bija ļoti mīlīga rakstura trusītis. Ļoti patika nākt mīļoties, pienāca un sāka urkšķēt un riņķot ap kājām. Kad ielika klēpī, mierīgi sēdēja un baudīja bužināšanu un glaudīšanu.  Regulāri braucām uz laukiem, vasarās dzīvoja ārā, zālītē. Šad tad raka dziļas alas bet no aplociņa ārā nekad neizspruka.  Dažkārt gan izlīda no mājas un sāka ganīties pa pagalmu, tad gan bija jāķer rokās:) Vienreiz palīda zem lielā piemājas lieveņa - svētdien vakarā, kad jau bija jābrauc mājās!! Likās, ka nu gan būs slikti, ne par ko nelīda ārā:) Bet kaut kā pamazām izvilinājām.  Istabā patika gulēt pie kamīna kā medību sunim:) Smalkus trikus Pūciņa nemācēja, bet smieklīgi bija, kad viņai priekšā pakarināja kādu drēbes gabalu vai kad kāda džempera piedurkne vai dvieļa mala nokarājās no krēsla, viņa rukšķēdama ap to riņķoja un glaudās tam klāt:) Garšoja maizīte - kad devām šķēli, viņa vienmēr to izrāva no rokām un zobos aiznesa kādu metru prom un apēda tur - kā mednieks:) Visādi citādi ēda mierīgi, ļoti garšoja arī kāposta, puķkāposta un brokoļa kāti. Vienreiz bija traki, kad paši devāmies ceļojumā - aizmirsām, ka izbraukšana plānota no laukiem (nevis no Rīgas, kur ir pieskatītāji). Nācās sarunāt kādus pazīstamus cilvēkus, kas būtu ar mieru trusīti paņemt uz nedēļu! Labi, ka bija vasara un atradās zināmi cilvēki, kas viņu paņēma paganīties pa dārzu. Bērniem sanāca negaidīts prieciņš un mums arī izdevās ceļojums:)

Pūciņa nodzīvoja gandrīz 6 gadus un būs vienmēr mūsu sirdīs kā mīlīgais pirmais trusītis.

 .