***
Pūciņa bija ļoti mīlīga rakstura trusītis. Ļoti patika nākt mīļoties, pienāca un sāka urkšķēt un riņķot ap kājām. Kad ielika klēpī, mierīgi sēdēja un baudīja bužināšanu un glaudīšanu. Regulāri braucām uz laukiem, vasarās dzīvoja ārā, zālītē. Šad tad raka dziļas alas bet no aplociņa ārā nekad neizspruka. Dažkārt gan izlīda no mājas un sāka ganīties pa pagalmu, tad gan bija jāķer rokās:) Vienreiz palīda zem lielā piemājas lieveņa - svētdien vakarā, kad jau bija jābrauc mājās!! Likās, ka nu gan būs slikti, ne par ko nelīda ārā:) Bet kaut kā pamazām izvilinājām. Istabā patika gulēt pie kamīna kā medību sunim:) Smalkus trikus Pūciņa nemācēja, bet smieklīgi bija, kad viņai priekšā pakarināja kādu drēbes gabalu vai kad kāda džempera piedurkne vai dvieļa mala nokarājās no krēsla, viņa rukšķēdama ap to riņķoja un glaudās tam klāt:) Garšoja maizīte - kad devām šķēli, viņa vienmēr to izrāva no rokām un zobos aiznesa kādu metru prom un apēda tur - kā mednieks:) Visādi citādi ēda mierīgi, ļoti garšoja arī kāposta, puķkāposta un brokoļa kāti. Vienreiz bija traki, kad paši devāmies ceļojumā - aizmirsām, ka izbraukšana plānota no laukiem (nevis no Rīgas, kur ir pieskatītāji). Nācās sarunāt kādus pazīstamus cilvēkus, kas būtu ar mieru trusīti paņemt uz nedēļu! Labi, ka bija vasara un atradās zināmi cilvēki, kas viņu paņēma paganīties pa dārzu. Bērniem sanāca negaidīts prieciņš un mums arī izdevās ceļojums:)
Pūciņa nodzīvoja gandrīz 6 gadus un būs vienmēr mūsu sirdīs kā mīlīgais pirmais trusītis.
